KULTŪRAS JAUNUMI

Ūsiņš – deju soļos kalta laimes atslēga

Šogad 12. maijā piecdesmit svecītes jubilejas tortē aizdedzinās Salaspils jauniešu deju kolektīvs “Ūsiņš”, aicinot visus uz jubilejas koncertu “Ūsiņš – deju soļos kalta laimes atslēga”. Uz sarunu par dzīvi, deju un mākslu aicinājām kolektīva vadītāju Mārtiņu Pēdāju.

Kāds bija “Ūsiņa” pirmsākums, pirmie dejotāji, vadītāji? Kā radās “Ūsiņa” nosaukums un ko tas nozīmē?

Kā dzima “Ūsiņš”? Neilgi pēc kultūras nama uzcelšanas Salaspilī radās ideja, ka salaspiliešiem ir nepieciešams savs tautas deju kolektīvs. Tā 1969. gadā Laimonis Zvejnieks, kurš tolaik strādāja skolā, kopā ar Ēriku Miķelsonu piesaistīja pirmos dalībniekus, izveidojot deju kolektīvu ar tam laikam piederīgu nosaukumu – Padomju saimniecības “Budeskalni” jauniešu deju kolektīvs. “Ūsiņa” vārds radās vēlāk, līdz ar brīvības vēsmām  1990. gadā. „Ūsiņš” latviešu folklorā ir dievība, kas atnes kokiem lapas, zemei zaļu zāli un meitām jauku dziedāšanu. Tā turam cieņā latviešu deju jau 50 gadus, pierādot to darbos un  panākumos! Kā jau stāstīju, pirmais kolektīva vadītājs bija Laimonis Zvejnieks. Pēc tam ilgāku vai mazāku laiku to vadīja Laimonis Martinsons, Mirdza Zirnīte, Dace Drozdova, Regīna Grebežniece un Anna Puriņa, no 1980.-1999. gadam – Brigita Čikste – viņas laikā bija jūtams uzplaukums, labi rezultāti skatēs, dejotāji devās ārzemju braucienos. Tieši Brigita bija tā, kas mani uzrunāja kļūt par “Ūsiņa” vadītāju.  1999. gadā dejotājus sāka vadīt Rudīte Podniece (vēlāk Jurciņa), pēc tam, 2010.gadā, šos pienākumus pārņēmu es, un pildu tos jau 9 gadus.

“Ūsiņš” šogad svin zīmīgu jubileju – 50 gadus, kolektīvam ir bagāta vēsture. Bet kāda ir “Ūsiņa” vieta starp citiem kolektīviem šodien? Kas ir “Ūsiņa” dejotāji?

Latvijā ir vairāk kā 700 tautas deju kolektīvU. Jaunieši dejo A, B, un C kvalitātes grupās – to nosaka gan prasmju līmenis, gan kolektīva sastāvs. Noteikts, ka A grupā obligāti jābūt 12 pāriem. Kopš 2015. gada, tātad jau 4 gadus, “Ūsiņš” ir A grupā. Latvijā tādi kolektīvi ir tikai 30! Skatījos, ka Salaspils ir mazākā no pilsētām, kurās ir A grupas kolektīvs. “Ūsiņš” ir ļoti audzis. 2010. gadā mums bija knapi 8 pāri, šobrīd kolektīvs ir izaudzis līdz 50 dalībniekiem.  Augusi ir arī dejas izpildījuma kvalitāte, un, atskatoties uz pēdējiem pieciem gadiem, varu secināt, ka ar katru gadu paliekam labāki. To pierāda skašu rezultāti – tikai pirmās un augstākās pakāpes. “Ūsiņa” dejotāji galvenokārt ir jaunieši no Salaspils. Ir dejotāji, kuri studiju vai darba dēļ ir pārcēlušies uz Rīgu, taču turpina braukt uz mēģinājumiem, turpina dejot Salaspilī.

Kā Tu kļuvi par “Ūsiņa” vadītāju? Iepazīstini ar sevi – kur Tu esi dzimis, audzis, Tavas skolas gaitas, pirmā interese par deju?

Katros svētkos saku paldies Brigitai (Čikstei) par viņas telefona zvanu, kas mainīja manu dzīvi par 180 grādiem, atvedot mani uz Salaspili. Tolaik nedomāju, ka varētu kļūt par deju kolektīva vadītāju, lai gan biju pieredzējis dejotājs, tautas deju ansamblī “Liesma” nodejoju 15 gadus, biju arī kolektīva prezidents. Kad Brigita telefona sarunā uzdeva man jautājumu, vai es vēlētos vadīt deju kolektīvu, manī kaut kas atraisījās – mani tas ļoti, ļoti uzrunāja. Man patīk salīdzināt dejošanu ar profesionālo sportu. Tas ir darbs, kurā mēs strādājam pie niansēm, radot to dvēselisko sajūtu, kas aizkustina dvēseles dzīles. Tāpēc piekritu. Būdams ļoti jauns, 24 gados, sāku vadīt kolektīvu – tā nav ierasta lieta, bet toreiz bija tāda situācija. Tagad esmu pateicīgs, ka liktenis tā lēma –  šeit, Salaspilī, es sāku strādāt, vēlāk izveidoju ģimeni, pārvācos uz dzīvi. Salaspils ir lieliska vieta, kur dzīvot, zaļāka, sakārtotāka nekā Rīga. Pats esmu no Rīgas, mācījos 45. vidusskolā. Kad man bija pieci gadi, sāku dejot tautas deju ansamblī “Uguntiņa”, pie skolotājas Audionas Līventāles, kura gan bija baigi stingrā –  sita ar lineālu, aizliedza jebkādu sarunāšanos. Tagad mēs tā nedarām, lai gan, iespējams, kaut ko no tiem laikiem vajag saglabāt. Es gan uzskatu, ka disciplīna ir ļoti svarīga arī šobrīd, tā ir viens no panākumu stūrakmeņiem, tikai jāizmanto mazliet citādākas metodes. Uzsākot skolas gaitas, sāku dejot skolas kolektīvā “Čiekurs”, pēc tam “Dzirkstelītē”, līdz 16 gados pievienojos “Liesmai”, kas Latvijā tajā laikā bija viens no vadošajiem deju kolektīviem. 18 gados jau kļuvu par solistu, vēlāk kļuvu par prezidentu. Labprāt arī tagad turpinātu dejot un kāpt uz skatuves, bet tas nebūtu godīgi pret dejotājiem, ar kuriem strādāju, jo mums pārklājas koncerti. Man ir trīs augstākās izglītības – maģistra grāds jurisprudencē, pedagoģijā un deju kolektīva vadītāja izglītība. Šobrīd strādāju piecās darba vietās – pats reizēm brīnos, kā to var paspēt! Tik ļoti esmu pieradis pie strauja darba un dzīves ritma. Bet vasarā gan sanāk vairāk atpūsties.

Kas Tev kā vadītājam darbā ir vissvarīgākais? Kas, Tavuprāt, notur cilvēkos šo interesi pret tautas deju un, pretēji – kas traucē?

Ir ļoti svarīgi, lai būtu pārmantojamība, lai mazie dejotāji izaug tepat, pārejot uz vecākām grupām. Lai vienā brīdī nav pārrāvuma. Tāpēc šobrīd esam ļoti labās pozīcijās – jau gadu esmu arī “Sienāzīša” skolas vecuma grupu vadītājs, vadu arī “Austriņu”, kur dejo jaunieši līdz 18 gadiem, un “Ūsiņu” – jauniešiem no 18 gadiem. Līdz šim bija tā – no “Sienāzīša” līdz “Austriņam” bērni neizaug, pamet dejas, un “Austriņā” jāapmāca dejotāji, kuriem nav deju pieredze. Tagad mācu deju no pirmās klases līdz pieaugušam vecumam, bērniem ir viens kolektīvs un pastāvīgs skolotājs, kas ir ļoti labi. Šobrīd “Sienāzītī” abās manās grupās jau ir ap 70 bērnu. Daļēji tas ir grūti, jo jāizvēlas, kuri piedalīsies skatēs, ar šiem bērniem ir jāatrod laiks, lai pastrādātu individuāli, tai pat laikā ir jānodarbina visi. Ir spiediens no vecākiem, kuri katrs grib, lai viņu bērns piedalās skatēs. Citur kolektīvos ir otrs pedagogs, kas ir glābiņš šajā situācijā. Svarīgi, lai vienmēr ir, kas dejo, un visiem dejotājiem būtu augsta motivācija to darīt. Tāda ir panākumu cena.

Vai visiem bērniem jādejo?

Ir jādejo! Protams, ka ir bērni, kuriem ir piemērotāks kas cits – ir dažādi raksturi, var būt grūtības atrasties uz skatuves, jo šeit ir jāmāk sevi parādīt. Var būt tā, ka bērnam fizioloģiski ir piemērotāks kāds pulciņš. Bet ir jāmēģina, jo tas ir kā ar sportu – lai izaugtu par profesionāli, ir jāsāk no mazotnes. Arī mana meita dejo “Sienāzītī”, viņai ļoti patīk. Dēls arī noteikti dejos, viņam liktenis ir izlemts. Parasti ir tā – bērnībā uz dejošanu atved vecāki, tad 5-6 klasē ir tāds šaubu periods, bet pēc tam atkal grib dejot. Sākt dejot tautas dejas pieaugušā vecumā ir grūti. Lai pilnvērtīgi iekļautos kolektīvā, būs nepieciešami aptuveni divi gadi. Bet tas ir iespējams! Ir dalībnieki, kas, draugu vadīti, ir atnākuši vēlu, un tā deja iepatīkas, ierauj iekšā… Meitenēm no dabas labāk padodas kustību koordinācija, plastika. Un meitenes ir tās, kas puišus piesaista dejai, jo puiši pēc dabas ir slinkāki. Daudzos kolektīvos puišu trūkst, bet pie mums tā nav.

Kādas sajūtas ir, vadot deju kolektīvu?

Sajūtas ir pašas labākās! Ejot uz mēģinājumiem, nekad neesmu domājis, ka eju uz darbu. Eju uz vietu, kur man patīk, kur gūstu gandarījumu no padarītā. Darba pienākumi ir gana plaši – esmu psihologs, treneris, pasākumu organizators. Man ir jāmeklē dalībnieki, jācīnās, lai būtu sastāvs. “Ūsiņā”, kur dejotājiem ir bieži komandējumi, maiņu darbs, visgrūtākais ir nodrošināt, lai visi regulāri apmeklē mēģinājumus. Protams, šobrīd par dejotāju trūkumu nevar sūdzēties, bet var arī tādi laiki pienākt. Tāpēc pārmantojamība ir tik svarīga. Lai aug jauna dejotāju paaudze!

Kas ir tas, kas spēj cilvēkos noturēt dejotprieku vairāku paaudžu garumā?

Kāpēc cilvēki dejo tautas dejas? Manuprāt, tā ir tautas mūzika un ritms, kas mūsos kaut ko aizkustina, kaut ko dziļi sirdī. Dejā vari būt kopā ar draugiem, baudīt šo mūziku un lielisko sajūtu. Tāpat mums ir daudz kopīgu pasākumu, kopā sportojam, esam kā liela ģimene. Dejotājiem grūtākais ir atrast motivāciju smagi strādāt.  No vienas puses saprotu vēlmi satikties ar draugiem, papļāpāt, bet man kā vadītājam ir svarīgs līmenis, tāpēc dzenu uz priekšu, mēģinām vēlreiz, vēlreiz. Protams, attiecības ir ļoti draudzīgas, bet vadītājam ir jānosaka kurss. Protams, arī panākumi dejotājiem ir laba motivācija. Ir patīkami, kad skatē ir rezultāts, ka esi labi nodejojis – rodas sportiskais azarts, vēlme sasniegt vairāk. Esmu ļoti gandarīts par lielo dejotāju skaitu un izaugsmi, jo man kā vadītājam ir svarīgi, lai manis vadītiem kolektīviem būtu līmenis, lai ar katru gadu mēs būtu labāki. Ja neinteresē rezultāti, tad dejai vairs nav nozīmes – varam vienkārši satikties un papļāpāt.

Vai strādāt ar pieaugušajiem ir vieglāk, kā ar bērniem?

Katram savi plusi un mīnusi. Bērniem ātrāk var redzēt rezultātu, viņiem ir patiesums, tas bērnišķīgais smaids un sirsnība.  Ar pieaugušajiem mēs jau strādājam pie niansēm. Tur jau ir māksla… Man jau tā māksla ļoti patīk. Bērnus gatavo, lai viņi ir labi pieaugušie. Tāpat kā sportā.

Vai “Ūsiņam” ir kādas interesantas tradīcijas, kopīgi piedzīvojumi? Kādas tālās zemes kolektīvs ir apceļojis, un kā latviešu tautas deju uztver ārzemēs? 

“Ūsiņš” daudz ceļo – manā laikā esam bijuši Meksikā, Polijā, Slovēnijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Vācijā, šogad atkal plānojam doties uz Meksiku. Mēs kā amatieri esam sasnieguši samērā augstu līmeni, mums ir dažādas raksturdejas, skaisti un kvalitatīvi tautastērpi, tāpēc ārzemju braucienos esam uzmanības centrā. Piedalāmies neskaitāmos koncertos tepat, Latvijā, iesaistāmies dažādos projektos. Tradīcijas tiešām ir daudz – “Ūsiņš” jau tradicionāli piedalās dažādos deju festivālos un koncertos, kā Salaspilī, tā Latvijā – Salaspils novada svētkos, koncertā “Esi laimīgs dejojot” un citos. No dibināšanas gada galvenais pasākums ikgadējais “Ūsiņdienas” koncerts, un ik pēc pieciem gadiem izdejojam “Ūsiņa”  jubilejas koncertus. Protams, esam Dziesmu un deju svētku dalībnieki. Kolektīvu vieno ne tikai deja – kopā sportojam, svinam svētkus, mums ir tradīcija iesvētīt jaunos dejotājus, arī īpašais “Ūsiņa” sauklis un aplītis pirms katra koncerta. Tāpat vēlamies atjaunot tradīciju izvēlēties Mis un Misteru “Ūsiņš”, rīkojam kāzu vārtus.

Kā Tu vērtē tautas dejas lomu un nozīmi novadā un valstī kopumā?

Vērtējot tautas deju valstī kopumā, pirmkārt, ir ļoti labi, ka dalībnieku un kolektīvu skaits pieaug. Tātad cilvēkiem patīk. Dziesmu un deju svētku tradīcija Baltijā atzīta par UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu. Ja pasaulē novērtē lietu, kas man patīk, tad es par to priecājos. Otrkārt, priecē salīdzinoši augstais līmenis. Esmu daudz braukājis un skatījies skates, gan pieaugušos, gan bērnus un līmenis tiešam ir labs. Daudzi kolektīvi ļoti cenšas, arī tautas tērpi pa neatkarības gadiem ir sakārtoti, pētīti un radīti ļoti skaisti. No problēmām var minēt to, ka zemais atalgojums nozarē traucē kolektīviem piesaistīt kvalificētus vadītājus, labi pedagogi tiek aizvilināti uz citām jomām. Šobrīd tikai ap 40% kolektīvu vadītāju ir atbilstoša izglītība. Tāpat mums ļoti  trūkst labu koncertzāļu, kur uzstāties – ar atbilstošām, lielām skatuvēm. Savukārt Salaspilī gribētos redzēt skaidrāku redzējumu, kāda ir tautas dejas nozīme novadā, kāda ir loma mūsu kolektīviem, kāda ir mūsu nākotne. Šobrīd nevaru sūdzēties par finansiālo atbalstu un viss ir labi, bet domāju, ka mums būs svarīga lielāka palīdzība darba organizācijā. Uzskatu, ka esam vērtība, ar kuru lepoties, tāpēc novadā būtu nopietni jāpadomā, kā atzinīgi novērtēt, kā atbalstīt dejotājus, lai varam Salaspils vārdu lepni nest pasaulē.

Kādi ir “Ūsiņa” nākotnes plāni? Kādi ir Tavi?

“Ūsiņam” ir jāattīstās un jāaug, un mana vieta ir kopā ar kolektīvu. Man nav nolikts kāds punkts, līdz kuram es kaut ko daru. Es redzu, ka ir ko darīt vēl ilgus gadus, jo tas man sniedz gandarījumu. Nāk jauni dejotāji un būs, ar ko strādāt, viss būs kārtībā. Protams, ja runājam par tādiem lielākiem plāniem un atļaujamies pasapņot – gribētos Salaspilī izveidot īstu deju māju, kur būtu milzīga deju grīda. Pamestā “Selver” veikala ēka tam būtu ļoti piemērota! Ja pašvaldība atrastu iespēju nodot šo ēku lietošanā deju kolektīviem – tas būtu liels devums dejotāju atbalstam.

Pastāsti par gaidāmo koncertu – kas tur būs interesants, īpašs, ar ko priecēsiet skatītājus? Zināms, ka koncertā piedalīsies arī bijušie “Ūsiņa” dejotāji, kuru starpā ir arī Salaspils mērs. Vai būs arī kādi citi pārsteigumi?

Protams, šī gada centrālais notikums, kas paņem daudz laika, darba un emociju, ir “Ūsiņa”  50 gadu jubilejas koncerts. Pasākums ir ļoti nozīmīgs un gaidīts! Koncertā piedalīsies ap 50 pašreizējie dejotāji, kuri dejos savas mīļākās dejas. Būs ļoti interesanti, jo mūsu aicinājumam ir atsaukušies arī 50 bijušie “Ūsiņa”  dejotāji, kuri nāk uz mēģinājumiem, lai dejotu jubilejas koncertā un vēl uz pusgadu sauktos par “Ūsiņu”. Viņu vidū ir arī Salaspils novada domes priekšsēdētājs – ne sava amata dēļ, bet tāpēc, ka “Ūsiņā” ilgus gadus bijis viens no vadošajiem dejotājiem. Šobrīd visi dejotāji kopīgi strādā pie scenogrāfijas – būs krāšņa skatuve, kur veidosim milzīgu Ūsiņa zīmi. Koncertā piedalīsies arī daudzi viesi un viesu kolektīvi – tie, kas ir saistīti ar “Ūsiņu”, protams, neiztiks bez pārsteigumiem. Uzskatu, ja ir tāda iespēja, ikvienam būtu jāatnāk uz šo koncertu. Šis ir ļoti liels pasākums Salaspils mērogam, plānojam ap 700 apmeklētāju. Uz koncertu vēl ir pieejamas biļetes – ļoti aicinu novadniekus un citus interesentus, kuri vēlas apmeklēt šo pasākumu, neatlikt biļešu iegādi uz pēdējo brīdi.

Es saku milzīgu paldies visiem maniem dejotājiem un visiem, kas gaida mājās, jo arī mājās gaidīt nav viegli! Kad ir mēģinājumi līdz 11 naktī un es saku – vēlreiz, vēlreiz… Un cilvēki to iztur, kaut arī tas nav viegli. Paldies jums par to! Lai “Ūsiņa” nākamie 50 gadi ir vēl labāki!

Ar Mārtiņu Pēdāju sarunājās Ilona Krastiņa.

Foto: Jurģis Rikveilis.